Es no tumsas nebaidos

Dabas tīrradnis, talantīga zīmētāja un trausla, sievišķīga būtne ir māksliniece Elīna Zunde, kas izveidojusi savu personālizstādi "Pelēkie zīmējumi" Dizaina Fabrikā (D.FAB)

Elīna savu dzīvi ārpus Rīgas iekārtojusi jau vairāk kā gadu. Viņa, dzimusi rīdziniece, visu savu bērnību pavadījusi Rīgā, pēc vairākiem gadiem pilsētas uz saviem jautājumiem, kas viņai nedeva mieru, nu mēģina atbildēt dzīvojot ārpus pilsētas. Kā viņa pati uzsver; "Savu ikdienu mēģinu plānot pēc principa; agrāk ceļos, agrāk eju gulēt, klausos izglītojošas lekcijas internetā un gleznoju. Mēģinu saprast sevi un jautājumus, kuriem ir nepieciešamas atbildes."  Elīna skaidri apzinās, ka  viena un tā pati problēma nebūs ar vienādības zīmi pilsētā un laukos.  "Tomēr cilvēks un viņa iekšējie dēmoni nepazūd mainot vidi. No tiem aizbēgt nav iespējams. Jautājumi paliek tie paši, vienīgi atbildēm tiek dots cits laiks un cita vide." 

Kādas ir Tavas attiecības ar pelēko?

Krāsas apkārt ir tik daudz, pelēkais ir kā bāze uz kura izcelties kaut kam citam. Un tie, kas zīmē zina, kā tas ir, velkot kaut ko ārā no pilnīgas gaismas, vai no tumstas. Tā ka nē.. man nav bail no tumsas.

Kas slēpjas zem Tavu darbu tēliem?

Ir tādi, kas ir atnākuši diezgan skaidri ar savu spēku un ir tādi, kas slēpj kaut ko šamanisku. Cilvēka spēja kaut ko mainīt, iemantojot īpašības, kas piemīt zvēriem. Kā, piemērām, kraukļa viedums vai čūskas hipnotizējošais šarms. Darbi ir skatāmi daudzslāņaini. Viens darbs ietver sevī vairākus stāstus.

Kā ir ar maskām ikdienā/sabiedrībā?

Tas nav nekas jauns, ir vienkārši dažādi uzstādījumi, ko katrs ar to grib panākt. Nav jau gluži tā, ka mēs staigājam kā lāči vai zebras, bet maskas noteikti sabiedrībā ir vajadzīgas, jo savādāk mēs pārāk ātri apdedzinātos.  Ja maskas nebūtu, nebūtu arī teātris un, savukārt, bez teātra nebūtu aplausi.

Cik svarīgi Tev ir aplausi?

Var būt, ka tas ir tas, no kā es baidos vairāk kā no pelēkās krāsas. Tās ir sarunas ar publiku, kas veido domu tālāk. Kad tu esi pats ar sevi, tu veido savus darbus - tur ir viena ķīmija, kad tu tos iznes publikā, tā jau ir cita. "Aplausi" ir kā indikātors, kad tu saproti - tu esi trāpījis, vai tieši otrādi - palicis savās iedomās.

Kā Tev liekas, kas notiek, kad tiek sasniegtas profesionālas virsotnes?

Tādu mirkli es nevienam nenovēlētu, jo viņš ir emocionāli ļoti smags, kad tev nav vairs kur. Man šķiet, ka tas pat nav iespējams, jo tai trepei uz augšu ir jābūt vienmēr! Mana vēlēšanās ir, lai trepe turpinās, nepalikt sīkumainam, saglabāt vienotu domu, kam sekot.

Vai Tev Latvija ir pietiekami liela?

Profesionālā ziņā nē, bet tīri cilvēcīgā ziņā, protams, pietiek. Latvija ir ļoti bagāta ar iespējām, kur tu vari smelties spēkus un iedvesmu. Bet, protams, arī ceļošana ir "bonbonga", to es turpināšu darīt, bet pārcelties uz dzīvi citur es neplānoju. Problēmas neatrisinās tikai tapēc, ka ir cits bruģis zem kājām vai cita athitektūra apkārt.

 Visur labi, kur mūsu nav... Elīna apzinās cilvēku nepiesātinātību un novērtē laiku, kas viņai dots smelties dabas spēku un savās pārdomās dalīties ar citiem. Izstādes darbi tapuši ilgā laika posmā. Distancēties no materiālā prasa laiku, vienkārši parādīt to, ka viņa māk zīmēt, Elīnai vairs nav svarīgi. Interesants šoreiz ir dialogs, kas radies materiālajā čaulā, meklējot daudzās dimensijas, kuras mēs varam atklāt. Māksla vienmēr ir bijusi milzīga metaforu pasaule un dzīves spēks, kas gūts no dabas. Tas arī ir tas fenomens, ko Elīna stāsta skatītājam.